Stāsts par gleznotāju Frančesku Kirki, kuru draugi dēvē par Franku.

„Iesauku es sev izdomāju pati,” viņa saka. „Man likās, draugiem vajag uzrunāt
mani citādi. Īsāk. Frančeska reizēm man liekas… mazliet par daudz. Tas ir
vārds, kuram man jāatbilst. Frančeska nedrīkst novecot un pārvietoties šļūcošā
gaitā un izskatīties depresīvi kā Airisas Mērdokas romānu varoņi. Ar Franku ir
vienkāršāk un draudzīgāk.”